Pie vienām mājām augusi liela, resna liepa. Reiz saimnieks licis liepu nocirst un nu - par brīnumiem - atraduši celma virsū ūdens lāses, lai gan ļoti sauss laiks bijis. Saimnieks domājis: «Jāparok, kas tad tur īsti apakšā būs.» Parakuši mazu nieciņu, tūliņ celma apakšā ūdens izšāvies un riņķī vien griezies tā kā katlā. Tā nu palicis tai dienā. Rītā aizgājuši atkal skatīties un nu ieraudzījuši, ka ūdens izrausis upi un aizgājis tālu, tālu. Saimnieks nosaucis upi par Ogri. Ogre arī tāda ir: iesākumā šaura, šaura, bet tūliņ dziļa -- ūdens, riņķī griezdamies, esot izrāvis šo dziļumu.

P i e z ī m e. Paegļu Mārtiņš no Lielvārdes uzrakstījis teiku (VI, 202, 7), kur sieva nesusi vīram uz tīrumu ēst un tai laikā zem viņas kājām radusies liela ūdens strūkla, kas pārvērtusies par Ogres upi. P. Š.