Ceļa malā, kas ved no Strenčiem uz Trikātu, pie Aušas mājas ir avotiņš. No šī avota iztek upīte, kas tek caur vairākām attakām un vēlāk pa veco Gaujas vietu ieslīd Gaujā. Šīs attakas sauc par Rupuci un upīti par Rupuča upīti. Attakās guļ vecas siekstas, nezin no kādiem laikiem. Mīkstas dūņas un lielas lēpju un mieturīšu saknes neļauj redzēt attakas dibenu. Vietām, liekas, viņa nemaz nav. Varot laist garu kārti, sak, nupat rokas sajutīs cietu zemi. Nekā, paceļas vieglas dūņas un aizsedz domāto pamatu, bet kārts slīd un slīd dūņās vienmēr dziļāki. Krastā sēdot, bieži varot redzēt lielas līdakas aizlokāmies no vienas siekstas uz otru, bet reti kāda no šīm līdakām ieies murdā, kamēr ar āķi vai tīklu neķersies neviena. Krievu laikā karavīri viņā reiz sametuši tik daudz granātu, ka attaka pilnīgi vārījusies, bet dabūjuši tik piecas, sešas siļķu lieluma līdaciņas un dažas raudiņas, bet lielās nevienas.

Reiz ap pašu dienas vidu vecais Auša noķēris Rupucī tielu līdaku. Līdakai bijusi strupa aste, domāt, kāds nocirtis. Izvelk Aušiņa līdaku, bet uzreiz tā mācas miegs virsū, ka turpat attakas malā aizmieg. Guļ Aušiņa un sapnī dzird: «Anniņ, vai visas cūciņas pārdzini?» Meitenes balss kā pazemē atbild: «Visas pārdzinu, tik strupastes nav.» Uzmostas Aušiņa, paņem līdaku un iet uz māju. Aiziet mājā, bet līdaka nemirst nost. Aušam pašam tāds nelabs prāts. Cik ilgi gaidīsi? Sāk tīrīt. Notīra, sagriež gabalos, saliek bļodā, bet gabali danco pa bļodu un Aušiņam pašam metas bailes. Ko lai dara? Kas zin, piemeklēs vēl tevi kāds ļaunums, ja atstāsi mājas robežās. Paņēmis bļodu un sabēris atpakaļ attakā. Tad arī uzreiz palicis kā vieglāki.