Palsmanes Ķempēs bīš vecos laikos vienc tāds avotīc un ap to bīsi aptaisīta sēta riņķī, un pie tā avotīna veci ļaudis vīkšoš (upurējuši) dievīnam. Ka mācītāš dabūš zināt, ka tur vē kalpo elku dievam, ta aizbraucis un dzinis elka dievu ārā. Šis sabēris zemes avotīnā un avotīc sācis vārīties. Ta nu šis ņēmies svētīt un dzīt elka dievu ārā. Bet ka mācītāš aizbraucis, ta viena vecenīte lielīsies: «Oi, lai dzen, cik vie grib. Man vē divi palika. Vienc ir rijā, vecā cepurē un otrs kūtī silē. Visus jau neizdzīs.»