Mēdzūlas Gravas pagastā, uz ziemeļa-vakara pusi, kādas mājas tuvumā atrodas tagad gandrīz pavisam aizaudzis avotiņš Senāk, kad vēl nauda kaltējusies un rādījusies sapņos cilvēkiem, šās mājas ļaudim rādījies sapnī, ka tai avotiņā esot liels zelta naudas krājums. Bet te reiz mājas tēvam dienvidu guļot, sapnī piegājis viens briesmīgs cilvēks, kas šo uzrunājis, lai šim paklausot, un arī izskaidrojis, lai tik rokot droši; kad esot tik tālu tikuši, ka varot naudas mucu redzēt, tad šiem esot pie bedres jāpieved balts āzis un tas jāziedo par naudas mucas atlīdzību. Mājas tēvs vairs nebijis slinks paklausīt un ar citu palīdzību devies tūliņ uzcītīgi pie darba. Čakli strādādami, kad jau krietnu gabalu bijuši parakuši, tie patiesi pamanījuši naudas mucu. Tagad aši pieveduši balto āzi un piesējuši īsti tuvu pie bedres, bet paši nogājuši skatīties, kas ar āzi notikšot. Par mazu brītiņu nācis liels vilks un brucis āzim virsū. Šie nu kliegdami un brēkdami aizdzinuši vilku, bet nauda arī tūliņ atkal nogrimusi avotā. Pēc tam mājas tēvam atkal rādījies sapnī tas pats briesmīgais cilvēks un sacījis, tāpēc ka vilkam neesot devuši norunāto āzi, tad naudas muca vairs citādi neesot dabūjama, kā tikai tad, kad ziedojot «vistu ar cāļiem», tas ir «sievu ar bērniem». Nu vairs neviens nedomājis rakt pēc tās naudas mucas.