Raunas mežā, netālu no Krustakmeņa esot avotiņš, ko saucot par Nāves avotiņu. Kurš no avotiņa dzeŗot, tas esot neglābjami beigts, vai arī ilgi un smagi slimojot.

Vecos laikos viens jauns puisis cirtis mežā malku. Viņš aizgājis uz avotiņu un padzēries. Bet drīz vien puisis sācis murgot un bijis pagalam slims. Puisi aizveduši uz māju un tas astoņas nedēļas karājies starp dzīvību un nāvi. Pa murgiem puišam braukuši ciemiņi, tādi vien melni un smalki kungi, spīdīgās karītēs un ar melniem zirgiem. Kungi puisi aicinājuši sev līdz. Puisis negājis. Bet tad, astotā nedēļā, puišam atbraucis pakaļ vecs vecītis ar diviem baltiem zirgiem un aicinājis sev līdz. Arī vecīšam puisis negājis līdz. Pēc tam puisis drīz vien izveseļojies. Tikai kājas tam bijušas pašvakas, tām nebijis lāga turiena. No tā laika neviens vairs negājis pie avotiņa dzert un to iesaukuši par Nāves avotiņu.