Ragacis ir neliels purviņš pie Jaun-Gulbenes stacijas. Ragacim pāri iet ceļš no stacijas uz Obravas pusmuižu. Uz ziemeļiem no Ragana ir mazs uzkalniņš, kurā izrakņātas dažādas bedres. Šai Ragacī esot notikusi liela kauja starp zviedriem un krieviem. Krieviem kaujas sākumā veicies: viņi jau izdzinuši zviedrus no purviņa. Bet tad zviedru starpā izplatījies vārds: «Skov». Tagad zviedri ar tādu sparu uzbrukuši krieviem, ka tie pilnīgi apjukuši un sākuši bēgt. Zviedri viņus ielenkuši purviņā un visus apkāvuši; līķus aprakuši turpat mazā uzkalniņā. Iegūto laupījumu zviedri savākuši un tad, prom iedami, aizdedzinājuši. No degošā mantu sārta aizdedzies arī Ragacis un izdedzis.

No tā laika pagājis daudz gadu. Ragacī daži esot redzējuši visādus spokus: nokautus zaldātus, baltas preilenes u. t. t. Tā, reiz vienam vīram gadījies nakti pulksten divpadsmitos iet Ragacī gar mazo uzkalniņu. Uz kalniņa viņš dzirdējis tādu savādu troksni. Vīrs gājis raudzīt, kas tur ir. Ar šausmām tas ieraudzījis pie viena krūmiņa divas nocirstas kājas krievu kazačoku dancojam. Turpat atkal divas nocirstas rokas ķērušas dancojošās kājas; gaisā karājusies nocirsta galva, kas tā savādi ņirgājusies; bet zemē, mīkstās sūnās, vāļājies rumpis. Vīrs pārbijies un sācis bēgt. Viņam pakaļ noskanējuši tādi kā smiekli, kā vaidas, bet tad viss apklusis.

Ja vīrs būtu, pēc ļaužu domām, aizticis visus nocirstos locekļus vai arī noskaitījis Tēva reizi, tad viss nokautais krievu zaldātu pulks būtu atdzīvojies.