Vecos laikos Tacu purvā bijšas Jānīšu mājas tur, kur Vesetas upīte iztek no Kāla ezera. Bet nevarējš dzīvot: nelabais nedevs miera. Agrāk, ku bij tāds dūmu ustabas ar aizšaujamo lodziņu - vakaros, kad ilgāki palikuši augši, tad nelabais šāvs lodziņu vaļā, bet redzēdams, ka vēl kājās, nospļāvies: «U, tu! vēl kājās!» un tad grūdis atkal lodziņu cieti. Bet tikko aizgājuši gulēt, tad tūlīt bijs iekšā -- cēls gultas augši un gājis, kā jau pats nelabais vaļā.

Tad, ka tur nevarēši dzīvot, uztaisijši ek pie laipam, turpat, kur tās dzirnavas bijšas, bet ir tur nekā: nelabais ir te nelics mierā. Reiz nosprāgusi govs. Saimnieks ar saimnieci sabārušies dienā. Vakarā saimniece nogulusēs labi otrā malā gultai. Te uz reizes nelabais klāt - bijs liels tēviņš, milzens - un saks: «Nu, šitai vidū būs man rūme!» Sieva tūlīt pierāvusēs vīram klāt.

Tas pats saimnieks reiz gribējis iet slīcināties, te dibinā ieraudzījis tādu zvēru, kas plātījis muti, uz rīšanu gatavs, tādēļ šoreiz neslīcinājies -- aizbēdzis.

Toreiz dzīvojusi kāda vecīte, slavena kārtu licēja; tā pati izlikusi kārtis, lai taisot tur, kur tagad Jānīši ir. Šitai vietā nu nelabais liekot mierā.