Līkuma pagastā, Sērpils dr. atrodas Plikais purvs. Te senāk briesmīgi daudz čūsku mājojis: īsta siena kaudze bijusi, ja čūskas sametušās pūlī ar savu ķēniņu virsgalā. Šim čūsku ķēniņam arvienu redzēts skaists, skaists kronis galvā. To kroni neviens nedrīkstējis aiztikt, citādi čūskas ar asti mutē kā riteņi dzinušies pakaļ. Bet reiz viens bruņinieks uzsēdies straujā zirgā, aulekšojis čūsku kaudzei garām, norāvis ķēniņam kroni un laimīgi pārskrējis pilī. Nu bijis priecīgs, ka jājiens izdevies un, nokāpis zemē, glaudīt glaudījis savu straujo kumeļu. Bet glaudot no zirga astes izšāvusies čūskas galva un iedzēlusi jājējam rokā. Šī čūska visčaklāki bija dzinusies ķēniņa kronim pakaļ un zirga astē paslēpusies, ka var atriebties. Un atriebusies arī: sadzeltais bruņinieks nomiris. Vēl mirdams teicis tā: «Šī pils ir- stipra un pils ļaudis droši, ka pat čūsku ķēniņiem kroņus atņem, bet nāks laiks, kad šī pils būs postaža un par apsmieklu citiem.» Un kā viņš tur sludinājis, tā arī esot piepildījies.

P i e z ī m e. Šai teikā, kā liekas, ir ieviesies kāds skandinaviešu teikas motīvs. Skat. ievads, 34. 1. p. P. Š.