Kādu versti no Viesienas muižas ir Dārznīcas kalns. Tanī vietā, kur tagad kalns, vecos laikos bijusi grezna pils. Bet vienreiz - vai velns, vai kas -- uzgāzis šai pilij kalnu virsū. Tā palicis ilgu laiku. Te vienu dienu kāds šejienietis gājis pār kalnu un piepēži ieraudzījis durvis. Gājis iekšā un atradis varenas istabas, pilnas ar naudu. Vecs, sirms vīrs turpat sēdējis un sargājis dārgumus. Viņš bijis itin laipns, vēl atļāvis ienācējam pagrābties no zelta un smaidīdams izvadījis laukā. Tikai šķiroties aplam cieši noteicis, lai neizpļāpājot nevienam, ko te redzējis. Labu laiku neteicis arī, bet otrā gadā izstāstījis taču citiem un vēl aizvedis līdz parādīt. Iegājuši, bet tagad sirmgalvis vairs nebijis tik laipns, tūliņ uzsaucis: «Tie citi, visi ārā, bet tu, pļāpa, paliec te!» Nelīdzējis nekas, bijis jāpaliek zemes apakšā un nekad vairs neticis ārā.

Kalnā esot arī saāds avotiņš, kuŗš nekad nerādoties, ja vairāk cilvēku kopā. Ja kāds atronot viņu un piespraužot zīmi, tad par to laiku, kamēr citus atsaucot, no avotiņa ne vēsts vairs: kur palicis, kur ne; tikai zīme - tā gan stāvot, kur iedurta.