Vecos laikos bijis no jūrmalas līdz Daugavai nepārejams purvs un vidzemnieki nevarējuši tikt klāt pie Rīgas, ko toreiz tas svešais kuģinieks sācis taisīt, izprasīdams vienam saimniekam tikai tikdaudz zemes, ko ar vērša ādu var apklāt, lai varētu kuģi izlādēt. Šinī laikā Lielais Jēkabs ar maisiem sanesis Kangaru kalnus. Vēl šo baltu dienu ceļa vīri rāda to vietu, kur Jēkabs gulējis: pakalnītis esot, kur galva likta un upīte, kur mīzis; mazs ezeriņš, kur mīzali satecējuši. Jēkabam esot bijusi arī sieva. Arī viņas miteklis topot rādīts.