Netālu no Galgauskas muižas, pie vienas mājas atrodas Kapu kalns. Ļaudis stāsta, ka senos laikos pie šī kalna bijis neliels ezeriņš, bet pašā kalna galā esot bijusi liela bedre. Reiz, kad zviedri ar krieviem karojuši, tumšā naktī, pie kalna sastapušies divi krievu kara pulki. Kā viens, tā otrs domājis, ka sastapis ienaidniekus. Sākusies briesmīga kauja, kur asinis straumēm plūdušas no kalna lejā, tā kā tuvējais ezeriņš pieplūdis asinim, un ūdens izskatījies gluži sarkans. Ezeriņš nevarējis paciest brāļu asinis, pacēlies gaisā un aizlaidies uz citu vietu, laikam uz Krievzemi. Abi kara pulki kāvušies līdz gaismai un tad tik redzējuši, ka pārskatījušies. Tagad tie, kas palikuši dzīvi, aprakuši kritušos lielajā bedrē, kalna galā. Tādēļ arī to kalnu esot nosaukuši par Kapu kalnu. Vēl tagad tur esot atrasti veci kara rīki un cilvēku kauli.