Vecos laikos, kad Rīga vēl bija tur, kur tagad Ķentu kalni (Ikšķile), nomira viena mātīte. Bet pēc kāda laika tā atkal uzcēlās no miroņiem, nogāja uz Rīgu un daudzināja: «Rīga degs, Rīga grims! Ķentu kalni lai ceļas!» Un brīnumi! - pēc simtu gadiem Rīga nogrima (tur bij abās pusēs tīrelis) un Ķentu kalni izcēlās.

Nesen tur vēl bijis redzams dārgs, svēts akmens, uz kuŗa bijis rakstīts, ka tur vecos laikos Rīga bijusi. Bet akmenim nepaticis, ka ļaudis to par tik dārgu un svētu turējuši, tādēļ tas nogrimis labāk zemē un nu vairs tā nevarot atrast.