Ontu kalnos priekš daudz daudz gadiem dzīvoja kāds vīrs, kam bija divi dēli. Tēvs vecs palicis atdevis dēliem māju, bet šie nevarējuši satikt, saķildojušies un abi aizgājuši kaŗā uz vakariem, solīdamies pēc gada atkal pārnākt. Vecais gaidīja, gaidīja, bet nesagaidīja. Ikvakarus viņš kāpa kalnā pie priedes un skatījās, vai dēli nākšot, jeb sūtīšot ziņu, bet nekā nesagaidīja. Beidzot tēvs dabūjis dzirdēt, ka dēli aiz jūŗas esot par kungiem, katrs pie sava ķēniņa. Tēvs par dēlu cieto sirdi un aizmāršību žēlodamies nomira, un mirstot lūdza kaimiņus, lai viņu parok kalnā zem priedes saknēm. Kaimiņi paklausīja.

No tā laika Ontu mājās saimnieki dzīvo ķildīgi un bieži mirst; vecais mirdams novēlējis, lai salmniekiem Ontos tikmēr nebūtu miera un labklājības, līdz tik daudz saimnieku nomirs, cik priedei zaru. Ar katru saimnieku, kas Ontos mirst, viens priedes zars nokalst.

Priede stāv šo baltu dienu Onta kalnā un redzama daudz verstes tālu. Ļaudis koku tura par svētu un neviens to nedrīkst nocirst. Viņas vecumu skaita uz daudz gadu simteņiem. Lielākā daļa zaru jau nokaltuši, tikai uz ziemeļiem kādi reti zari vēl zaļo.