K. muižas Ķirka kalnā vecos laikos atradās birzs, kurā piemājoja gari. Cilvēki garus nevarēja redzēt; tikai kāds svēts vīrs zināja un varēja ar gariem sarunāties. Viņš ar citu palīdzību uzvēla kalnā lielu akmeni un nesa uz tā gariem upurus. Gari viņa vēlēšanās paklausīja un upuŗus pieņēma. Kad svētais vīrs nesa upuŗus, tad viņš tik jauki dziedāja, ka cilvēki un putni steidzās baru bariem viņa dziesmu klausīties.

Kad svētais vīrs mira, tad ļaudis viņu apraka svētā birzī un uzvēla uz kapa upuŗa akmeni. Ļaudis raudāja un putni žēli čiepstēja pie svētā vīra kapa. Nu vairs ļaudis nevarēja garu prātus izzināt, tādēļ tie atstāja svēto birzi un aizgāja mājot uz citurieni.

Klausības laikos, kur ļaudim bija citiem jākalpo, vīri un sievas, jaunavas un jaunekļi, vēl vakaros vēlu no darba nākdami, allažiņ aizgāja pie upura akmeņa un izsūdzēja savu grūtu likteni pie svētā vīra kapa. Tādās reizēs atskrēja mazs balts putniņš un dziedāja tik jauki, ka ļaudis, viņa dziesmiņu dzirdot, aizmirsa bēdas un rūpes un, uz labāku nākotni cerot, gāja dziedādami darbos.

P i e z ī m e. Teika gan ir izpušķota, bet viņas pamati varētu būt īsti. P. Š.