Netālu no Medzes (Grobiņas apr.) ir kalns, kuru apkārtnes iedzīvotāji sauc par Lielo kalnu Kalna virsū, pašā vidū, ir dziļa plaisa. Kamēr tagad ap kalnu visapkārt ir auglīgi lauki un druvas, tamēr agrāk tur bijis tikai purvājs, tā kā ļaudis pa šaurajām lauku un mežu slejām, kas pacēlušās virs purvāja, tikai grūti vien turpinājuši savu dzīvību, pārtikdami no koku saknēm un meža zvēriem.

Te pie viņiem nejauši, kā no debesim nokritis, ieradies viens vīrs, kas purvāja ūdeni padzinis jūŗā. Caur to viss apgabals palicis par auglīgu zemi. Par to turienes apgabala ļaudis lūguši šo vīru, lai tas uzņemtos būt par viņu valdnieku. Viņš uz to bijis gatavs. Viņš uzcēla uz Lielā kalna sev pili un valdīja par latviešu tautu.

No šā valdnieka latvieši mācījušies zemi kopt un mājas celt. Caur viņu latvieši nākuši pie augstām gudrībām. Tiklīdz valdnieks redzējis, ka latvieši jau paši varējuši labi dzīvāt, viņš ar savu pili nogrimis kalna dibenā pa lielo plaisu, kas vēl šimbrīžam kalnā redzama.

P i e z ī m e. Fekenštets. kā zināms, ir uzņēmis daudz teikas bez kritikas, kādēļ arī šai teikai nevaru gluži uzticēties. P. Š.