Netālu no Kurmenes, mazā mājiņā dzīvojusi viena veca māmiņa. Viņai nebijis nekā ko ēst, un pelnīt tā nespējusi. Viņai bijis viens vienīgs dēls, vārdā to saukuši par Miķelīti. Vienu rītu Miķelītis lūdzies mātei, lai atļaujot iet uz mežu sēnēs. Māte to atļāvusi. Miķelītis kā aizgājis uz mežu, tā atpakaļ vairs neatgriezies. Mājās māte Miķelīti nevar sagaidīt un iet uz mežu meklēt. Izmeklējusi visu mežu - kā nerodas, tā nerodas Mājās ejot, māte uziet Miķelīša groziņu ar sēnēm. Sākusi dēlu saukt - kā neatsaucas, tā neatsaucas. Māte sāk raudāt par mīļo dēlu un raudādama iet uz mājām. Mežā, tanī vietā, kur bijis Miķelīša groziņš, izcēlies neliels kalns. Šo kalnu sauc par Mikatiņas kalnu vēl šo baltu dienu.