Lindiešos meita, uz Saules kalna lopus ganīdama, iemieg un sapņo: balta sieviete pienākot pie auss, čukstēdama: «Tev, meitiņ, pieskries divi vilki un klups vērsim mugurā; bet nesaki ne vārda - tapsi laimīga.» Šī atmožas un, patiesi, redz: divi vilki cīnās gar vērsi. Izbailēs aizmirst, zināms, visus sapņus un iekliedzas. Te paskatās sāņus: liels zārks ar naudu džindž! džindž! nogrimst zemes dziļumā un dobja balss sauc: «Simtu gadu gulēju - simts jāguļ ! » Bet lopos - tos brīnumus - ne vilki vairs redzami, ne arī vērsis ieplosīts.