35. Sērenes Pagrabkalns. J. O z o l s S ē r e n ē. LP, V, 410, 207.

Agrāk dzīvojis Sēreniešu Šķītiņos drošs vecītis, kas nekad bailes nepazinis. Reiz saimnieks sūtījis viņu Pagrabkalnos malku cirst un pieteicis, lai Dzeņos nakti pārguļot. (Pagrabkalnos senāk esot bijis Sērenes pilsēts, kas kaŗos nodedzināts.) Bet vecītis vakarā iekūris uguni un labāk pārgulējis turpat mežā. Gulējis, gulējis - piepēži sacēlies briesmīgs vējš. Vecītis pamodies un ieraudzījis uguns kuram blakus trīs vilkus. Viņš neko. Te sacēlies otrreiz vējš - pavisam aukas kārtā un nu, vilkiem aiz muguras, gadījušās trīs jaunekles. Beidzot sacēlies viesulis -- koki lauzīti, mežs krācis, melni mākoņi mētājušies šķīzdami un nu gadījušies, jauneklēm aiz muguras trīs jaunekļi. Viens teicis: «Ņemsim viņu!» Otrs pretojies: «Nē, viņš smird!» Trešais atkal: «Par to visu nekas, bet viņu trīs nikni suņi sargā, ko ar tiem iesāksim?» -- «Lai paliek labāk - iesim projām!» Un tā arī aizgājuši visi seši ar tādu pašu negaisu, kā nākuši. Tikai tie trīs vilki negājuši pakaļ, tie mazā gaismiņā tikai aizvilkušies.

Pie Pagrabkalniem ir divas mājas: Dzeņi un Ancāni. Senākais Dzeņu saimnieks bijis ļoti bagāts; viņam arī visur aplam vedies: ko vien uzsācis, tas izdevies. Reiz Dzenis ar Ancānu gājis medņus pamedīt; un tai reizē Ancāns tīri vai pārbijies; līdz ko pirmo medni nošāvis, te otrs, trešs, ceturts atkal klāt un tik tuvu, lai ar rungu sit. Saslānījis tad arī lielu gubu, nezinājis, kur likt. Te pienācis Dzenis, sacīdams: «Būs diezgan! Iesim labāk atspirdzināties; tepat zinu labu saimnieku, kam visa papilnam.» Pagājuši tādu gabalu, ierauga meža vidū lielu ēku. Ieiet iekšā - ak tu manu dieniņu! - lai ēd, lai dzer, ko vien sirds kāro. Ancāns ķempis arī labi, beidzot paēdis iesaucies: «Paldies Dievam; te ir gan pārpilnība.» Bet tai pašā acumirklī viss pazudis un Ancāns piepēži atradies uz kailām sūnām meža vidū.

No tās reizes Ancāns ar Dzeni vairs nav saskatījies labi. Tomēr otrā gadā Ancānam bišu godībās iesities prātā arī Dzeni paaicināt. [Bišu godu te svin (kad medu dravē), kā īpašus svētkus.] Bet šis ne un ne. Divreiz izaicinājies ar puisi, trešo reizi braucis pats pakaļ un tad atvedis gan. Godībās Dzenis dāvājis Ancānam kaunamo dunci, lai ēdot ar to, varot labāk medu apvicināt; bet Ancāns baidījies ņemt dunci. Dzenis, saskaities, izgājis laukā un - kur gadījušies, kur ne - iesēdies četros melnajos, aizbraukdams, ka nodimdējis vien.

Kāds krapietis (Saukas apkārtnē) uzgājis cūku rakumos zelta naudas gabalu, par ko ļoti priecājies. Bet mājā naudas atradējam piestājušies divi jaunas sievietes un staigājušas katrā pusē viņam visur līdz. Guļot viena stāvējusi galvas galā, otra kāju galā. No sievietēm tikai tad ticis vaļām, kad apracis naudu tur, kur pacēlis.

Pusotras verstes no Seces uz Grebļa kalna pusi, sākas mazāki kalni - tā dēvētie Putnu kalni. Putnu kalnos reiz esot nokauta sieviņa. Viņa bijusi atraikne un gribējusi vēl otrreiz precēties. Gadījies arī, kas ņem; bet tas teicis: «Negribu pabērnus auklēt!» Šī nodievojusies, ka nebūšot pabērni jāauklē. Tas ticējis un apņēmis. Bet tūliņ pēc kāzām sievai piedzimis dēls. Vīrs pārmetis, ka esot melojusi toreiz; bet sieva apgalvojusi: «Neesmu vainīga - nezinu nekā! .Ta netici, nocērt man kaklu, tad redzēsi: ja palēks galva trīs reiz uz augšu - nebūšu vainīga, nelēks - būšu vainīga.» Nocirtuši kaklu un pareizi: sieva nehijusi vis vainīga - galva trīs reiz palēkusi gaisā.

Šinīs kalnos arī vienmēr jauna meitene rādījusies. Reiz stiprā salā braukuši mežinieki mājā un ieraudzījuši sievieti lēkājam. Viens mežinieks spokam iesitis ar sērmokšļa nūju pa pakausi -tūliņ sievietei kauli sajukuši un šļirr, šļirr, šļirr! palikuši par diviem naudas gabaliem. No tā laika sievieti vairs neredzējuši.

Citā reizē skrīveriešu Apsēnu māju tuvumā (te zviedru kaŗos esot paglabāti kareivji) kāds vīrs gājis pie bērza naudu rakt (esot nosapņojis). Bet tikko bedri izracis, te neredzams ķēms nocirtis rokai visus pirkstus - sāpes gan nejutis. Otrā rītā attinis sasējumu: ne rokai kāda brūce bijusi, nekā.

Vecumnieku Podēnu saimniekam rādījies sapnī, ka Kazu purvā, pie Rabutu kalna tai un tai vietā esot pilna kazas āda ar naudu. Ja saimnieks tai vietā nolikšot mazu bērnu un rakšot, tad naudas vai cik. Saimnieks aiznesis svešu bērnu un racis - jā, atradis gan; bet kazas āda bļāvusi kā traka. Lielām mokām pārstiepis mājā; bet tur gadījies svešs vīrs, kas uztiepis: «Nes paša bērnu, tad kaza nebļaus!» Saimnieks atmetis ar roku, aiznesis ādu atpakaļ aprakt un bērnu par laimi vēl atdabūjis gluži veselu.