Netālu no Skaistkalnes uz Rīgas lielceļa atrodas neliels kalns. Tas atrodas mežā un to sauc par Tabakas kalnu. Veci ļaudis stāsta par šo kalnu savādas lietas. Reiz viens vecs vīrs, drusku iereibis, nācis no Skaistkalnes miesta mājās. Nakts bijusi tumša, kā jau rudenī. Vīram bijis jāiet pār kalnu. Līdz ko šis uzkāpis kalnā, redzot: viens glīti ģērbies kungs iznākot no meža un prasot, vai vīrs smēķējot? Vīrs, nabadziņš, nobijies un teicis: «Nē!» Domājis, ka kungs tad laidīs vaļā, bet maldījies. Velns tūliņ paņēmis vīru un sācis nest. Velns vīru nesis pa kalniem, pa lejām, līdz beidzot vīram sācis apnikt un tas pārmetis krustu. Velns to pamanījis un licies vēl ātrāk nest. Te uz reizi vīrs dzirdot no tālienes skaistu mūziku spēlējam. Vīrs domājis, ka nu jau ātri būs miests, bet nekā. Pēc neilga laika ieraugot caur bieziem krūmiem uguni spīdam. Iznākuši no meža un atradušies liela puķu dārza vidū. Tur ieraudzījuši lielu pili. Pils bijusi apgaismota tūkstošu ugunim. Tur dzertas kāzas. Iegājuši iekšā, lielā zālē. Zālē glīti ģērbti kungi, vidū stāvējusi sieviete. Tai šovakar dzertas kāzas. Dancots visu nakti bez atpūtas. No rīta vīrs atradies uz tā paša kalna guļot, no kura velns to sācis nest. Vēlāk dabūjuši zināt, ka viena meita tai naktī pakārusies. Vīrs aizgājis uz mājām un redzēto pastāstījis citiem: Kalnu iesaukuši par Tabakas kalnu.