Treis versti nu Rēzeknis pilsātys, pa Viļānu ceļi, Ūzulmuižas pagastā ir vīns kolns, kurijis saucās par Pilis kolnu. Uz tuo kolna naaug nikaida zuoļa, jis ir pavysam plyks. Apleik kolna aug daudz kūku: apsis un bārzi. Vaci ļauds stuosta, ka daudz godu tam atpakaļ uz ytuo kolna beja vīna lela piļa un taipat bazneica. Tymā bazneicā beja bazneickungs, kurijis ar taipat dzeivuoja tymā piļī. Tys bazneickungs dzeivuoja uz šuo pasauļa daudz godu un beja cīši dīvabaileigs un lyudzja Dīvu ar vysu sovu sirdi. Cik tī laika puorguoja, itys bazneickungs suoka daudz grākuot un pats Dīvs navarēja jau vairuok vērtīs uz juo nataisneibom. Vīnu godu taišņi uz leldīnis dīnys nu leluos sestdīnis sazalasējās uz bazneicu daudz ļaužu nu vysu pušu. Taišņi divpadsmit stunžu naktī, kod bazneickungs pacēļa krystu un aizdzīduoja: «Krvstus augšon cēļās, aleluja.» Tū pat minūtu pazacēļa lels vjējs un lels pārkiuņc, aizzatreisējās vysa zeme un bazneica ar vysim ļaudim un tai piļa puorkryta caur zemi, un uz tuos vītys palyka plykums. dzaltoni smilkši. Ļauds stuosta, ka kas grib zynuot, ka rikteigi tī ir zam zemis bazneica, tys lai atīt uz tuo kolna taišņi zam leldīnys sestdīn divpadsmit stunžūs naktī, tod dzierdeis, kai tī zam zemis tuo kolna zvanei zvoni, spēlej argani un dzīd ļauds.

Vīna sīvītja vīnu reizi īdama uz bazneicu nakti sestdīn zam leldīnys dzierdēja, kai uz tuo kolna nazkas cīši šmuki dzīduoja. Jei paguoja tyvuok un īraudzēja vīnu jaunu un skaistu puiku, kurijis beja apylkts bazneickungu drābūs. Sīvītja pavaicuoja nu tuo puiša, kū jis dora uz tuo kolna. Puiss jai atbildlēja: «Es asmu cylvāks, sagrākuojis, un reizi godā zam ituos dīnys es varu dabuot viers zemis gora.» Sīvītja suoka nu juo vaicuot, un jis jai razstuostēja vysu un pascēja, kai var ratovuot jū ar vysu bazneicu un piļi nu zemis uorā. Sīvītja ilgi stuovēja un runuoja ar tū puišu un par nagaru laiku tys puiss iznyka. Puiss tys beja pats tys bazneickungs, kurijis puorkryta ar vysu bazneicu. Uz ūtra goda taištri tymā pat sestdīnei zam leldīnis sīvītja nūguoja uz ytū pat kolnu, gribādama ratovuot tū bazneickungu un bazneicu ar vysim ļaudim, bet jei aizmiersa, kai darēt jai. Jei aizmiersa tūs vuordus, kurus jai tys cylvāks vai bazneickungs runuoja. Vairuok sīvītia nikuo naredzēja un nūguoja uz sātu, dūmuodama, ka uz cytu godu jei vysu sataisēs un ratovuos tū bazneicu un vysus ļauds, kuri tī palykuši dzeivoj. Sīvītja nu lelu dūmu tū pat godu nīttrokuoja un dreiži nūmyra. Tai tū bazneicu. vēl nikas navar ratovuot un tai pat tū bazneickungu un ļauds.