Sen gadus atpakaļ Ušuru ezermalā, uz maza kalniņa, stāvēja vecs, pa pusei nokaltis, ozols. Viņam apkārt valdīja mūžīgs klusums. Reti kāds putniņš uzmetās tā kailajos zaros atpūsties, bet tad tūdaļ aizlaidās, un ozols palika vientulis, kā bijis.

Ozola vienīgais draugs bija ūpis, kurš dienu pavadīja ozola dobumā, bet naktī žēli vaidēja ozola galotnē. Drūmi un smagi šņāca vējš ozola zaros, noslēpumaini un baigi skanēja ūpja žēlā vaidēšana. Ļaudis turēja ozolu svētu un domāja, ka naktī pie ozola nolaižoties aizgājēju gari, un, ja plkst. l2. kādam gadoties būt pie vecā ozola, tad tam jāmirstot.