Tūdaļ iesākumā lāča neesot bijis, bet vēlākos laikos no ļoti stipra nebēdīga cilvēka cēlies. Šis nebēdīgais cilvēks reiz staigājis pa mežu medīdams. Te patlaban Pērkons ducinājis. Medinieks domājis: «Skat, skat, te mežā visi no manis bīstas, bet kas tu tur augšā tāds par lielmani esi, man pretim rūkt? Ē, kad man tiktos, es tevi nošautu!» Līdz ko nu Pērkons spēris, tā šāvis arī gaisā. Izšāvis, sācis sarkans lietus līt un medinieks smējies: «Aha! Labi esmu ķēris, asinis tek!» Kad lietus pārgājis -- pienācis vecs vīrs klāt - tas bijis Dievs - un sacījis: kad šis gribot zināt dabūt, kas tur augšā pirmīt rūcis, tad lai ejot pie skudru pūļa, lai noliekdamies trīs reizes grābjot skudras un izsviežot tās pa kāju starpu, tad lai izceļoties stāvus, norēcoties, gan tad zināšot, kas tur augšā rūcis. Labi, medinieks mudīgi vien pie skudrām un nu grābj, sviež un rūc. Kā norēcas, šim metas tā ērmoti: prāts pēc meža zvēra tā kā izliktos, pats nezin. Turpat meža malā tai brīdī ecētājs sāņus pagājis un ēdis. Medinieks domājis: «Kamēr tas tur ēd, jārauga man paecēt: ja būšu vēl tāds pats cilvēks kā bijis, tad varēšu paecēt, ja ne, tad nemācēšu vairs ecēt.» Satvēris grožus, piecirtis zirgiem, bet zirgi, pamanījuši lāci aiz muguras, satrūkušies un ar visām ecēšām ieskrējūši mežā. Nu nabadziņš pilnīgi sajēdzis, ka ir gan par lāci palicis, Pērkonam šaudams. Bēdīgu sirdi iečāpojis mežā.

P i e z ī m e. Par lāča celšanos no cilvēka ir vēl citas līdzīgas teikas. Skat. XIII. s. 16. nod. 13-15 nr. P.Š.