Vienam mežsargam reiz lācis skaudīgi nobradāš auzas. Mežsargs nospriedis, ka jāvaktē un jālūkā lācis aizbaidīt. Nu viņč tā ar izstrādāš. Nākamā naktī mežsargs ielīdis vienā auzu gubīnā un gaidīš, ka nāks lācis. Kā ta, lācis jau nācis to nakti ar, un kā nācis, tā taisni uz to gubīnu, kurā mežsargs bīš ielīdis, un kā pie gubīnas, tā apķēris abām ķepām un aiznesis auzu gubīnu ar visu mežsargu uz mežu. Mežā lācis nolicis auzu gubīnu un sācis krāmēt virsū akminus. Ka bīš jau labi akminus uzkrāmēš, ta paklausīsies, vai mežsargs vē elpā, un krāmēš akal. Ka mežsargs vairs neelpāš un bīš jau nospiests, ta lācis vairs nekrāmēš akminus un mierīgi aizgāš.

P i e z ī m e. Līdzīgas pasakas ir arī I sējumā no 91. līdz 96. numuram. P. Š.