Reiz viens lāču dīdītājs bija ar savu lāci izgājis lasīt dāva nas. Viņš staigājis apkārt pa ciemiem un lūdzies dāvanas sevim un savam lācim. Vienā mājā nezin, kur lāci pa nakti likt. Sarunā ar saimnieku: ieliks to cūku stallī. Viens zaglis jau agrāki bijis apskatījis lāča vietā vepri, ko tagad bija pārlikuši citā kūtī. Pa nakti atnāk arī zaglis un, neko ļauna nedomādams, aprauga vepŗa vietu. Uguni viņš nedrīkst dedzināt, jo tad var viņu ieraudzīt. Paņēmis cirvi, viņš mērķē pret vepŗa pieri, bet trāpa lācim pa sāniem. Lācis iekaitināts sakampj savu pretinieku un vienā spiedienā zaglis beigts. No rīta dīdītājs iet apskatīt savu lāci un redz beigto vīrieti. Viņš aizskrien mājā un izstāsta, kas noticis. Visi iznāk, apskatās un saprot, ka tas ir zaglis. Visi nu priecīgi, ka zaglim nav izdevies nozagt vepri.