Dzeivuoja vecs ar sovu buobu. Aizgribēja buoba luoča gaļas paēst un syuta sovu veci: «Ej daboj mun luoča gaļas!» Kū darīt večam? Pajēmja jis ciervi, aizguoja uz mežu un redz, ka zam ūzula guļ luocis. Vecs ilgi nadūmuoja, pajēmja ciervi, atcierta luočam kuoju, atnesja uz sātu un padevja sovai buobai, runuodams: «Še tev, vuorej studeņi nu luoča kuojas!» Buoba pajēmja itū kuoju, nūplēsja uodu un applēsja vylnu. Kuoju īlyka pūdā vuorīt, bet uodu palyka sev zam pakaļas un suoka sukuot vylnu. Pasamūda luocis un redz, ka nav kuojas. Jis tyuleņ sataisīja sev nu kūka kuoju un īt pi ituo pat veča un dzīd: «Čeikst kūka kuojiņa! Vysi guļ, vysi guļ, vīna vecene naguļ, munu gaļeti vuoreiz, munu vilniņu sprēž, manu uodiņu kaltej!» Izdzierda itū dzīsmi vecs ar sovu buobu un dūmoj : «Varbyut, īt luocis pēc sovas kuojas?» Buoba runoj veceļam: «Es tevi pakuoršu aiz apakles uz sīnas, bet paša nūsaglobuošu zam cepļa!» Tai jī izdarija. Buoba pakuora veceļī aiz apakles uz sīnas, bet paša īleida zam cepļa. Kad īguoja luocis ustobā, vecs nu sīnas nūkrita uz zemes. Nūsabeida luocis, izskrēja uorā nu ustobas un aizskrēja uz mežu.

P i e z ī m e. A. Gari - Juone ir vēl no M. Romanovskas Preiļos uzrakstījusi teiku, kur vecene aiziet uz mežu, dzīvo kopā ar lāci, bet kad apnīk, tad nāk atpakaļ uz māju, bet lācis nāk tai pakaļ. P. Š.