Vilki.

1. P. Tortuss Jaun-Laicenē. D. Ozoliņa «Svētku laiki». E t n. II, 1892. LP, VII, I, 870, 11.

Jurģa dienā jāj sv. Jurģis ar vilku caur lopu ganībām un tam atļauj ķert tikai tos kustoņus, kurus Juris grib: tikai tādus, kuriem dzimstot bijis asinis uz pieres. Tādēļ arī saimnieces agrāk katru kustoni pēc dzimšanas apskatījušas, lai zinātu, kuŗš vilkam novēlēts. Vilku -- caur lopiem skrienot - gan redzot, bet jātnieku ne. To redzot tādi suņi, kam četras acis (otras acis tās ripainās uzacis, kas dažiem suņiem mēdz būt), kas tādā brīdī stipri plēsdami rej. Arī tādi cilvēki redzot, kas ačgārniski dzimuši. Ja sievieši gribot jātnieku redzēt, tad tām jāraujot bruņči uz galvu un jāskatoties pa kājstarpu. Voikas mājās agrāk dzīvojusi vecene - tā esot redzējusi, ka vilkam pa ganību skrienot, bijis mugurā vīrs, kas nelaidis vilkam galvu grozīt ne uz vienu, ne otru pusi.