Aiz Mālejām, Palsmanes pagastā, pašā lielceļa malā ir vecs ozols un pie tā ozola viemē bīsi vilku sapulce un tur sanācis lērums vilku un šie gaudoši cauras naktis. Reiz akal tāpat vilkim bīš auru laiks un vienc puisis nodomāš novaktēt un noskatīties, ko tie vilki tur tik traki auro. Jau no paša vakara puisis uzrāpies ozolā un gaidīš, ka nu akal sanāks vilki un sāks aurēt. Jau tumsīnā vilki skrēši no malu malām un satupušies ap ozolu. Ka nu bīš skaudīgi dau vilku pieskrēš, ta skrēš vienc lielc vilks un šim mugurā bīš jātnieks. Ka nu tas vilks ar jātnieku pieskrēš pie ozola, ta tas jātnieks prasīš: «Vai visi ir klā?» Nu vilki atbildēši, ka visi citi gan esot, tik klibā vilka vie vē neesot. Ta nu jātnieks izvēlēš visim vilkim barību: vienc vilks drīkstēš to gadu jērus ķert, otris akal kumeļus un tā katram vilkam izvēlēta sava barība.

Bet pa tam klibais ar bīš atskrēš nu ka visim barība izvēlēta, ta klibais pats pēdīgais prasīš: «Bet ko man?»

« Nu tev to, kas ozolā!» sacīš jātnieks un parādīš puisi, kas bīš ozolā uzrāpies.

Ka nu visim vilkim barība izvēlēta, ta tas vilks ar to jātnieku aizskrēš pirmais un nu citi vilki ar izšķīduši, kur nu kurais, tik klibais vienc pats palicis zem ozola tupot. Nu puisis izgaidījies, ka šis vilksies prom, kā var no ozola rausties lejā, bet klibais tupēš zem ozola un negāš prom. Tonakt bīš skaudīgi auksts laiks un puisis skaudīgi salis. Tā nu viņč notupēš ozolā līdz pašai rīta gaismai un ta tik vē klibais lēni aizvilcies uz mežu. Ka puisis norausies no ozola un aizgāš uz māju, ta palicis vāš un pēc trīs dienām nomiris.

Bet no tās reizas klibais ap to māju vie dauzījies, kur puisis dzīvāš. Puisi aizveduši uz kapsētu un aprakuši un klibais nekādi neticis pie šā klā.

Bet vē tai pašā bēru naktī vilks aizgāš uz kapsētu, izkasis puisi no kapa un apēdis.