Vacūs laikūs valnam apnyka dzeivuot mīrīgi un jis sadūmuoja puortaisīt sevi par vylku. Reiz jam īsagribēja paēst kuo nabejis. Jis aizguoja pi vīnas saiminīcas prasīt maizes. Saiminīca beja dīzgan dusmīga, pajēmja maizes luopstu un īgryudja vylkam reiklē. Vylks tvuleņ atskrēja pi Dīva un suoka lyugt, lai jam paleidz. Bet Dīvs valnu pazyna un izdzyna uorā. Bet vysim vylkim Dīvs teicja: «Jo jums gala vai maize byus par daudz cīta, tūlaik jyus pajemit mutē un pasokit treis raizes: «Te ir capts, vuorīts un meiksts» ! » -- «Bet dēļ kām tys?» vaicuoja vylki. Dīvs jīm atbiļdēja: «Tys ir dēļ tuo, lai valni, kuri staiguoia jyusu apģērbā ar cītu gaļu vai maizi palyktu nadzeivi.» Tūlaik vvlki vvsu saprota un pa šai dīnai, kad ād kū nabejis cītu, sevī vys runoj: « Te ir capts, te vuorīts. un te meiksts!» Tuopēc i valnu pasaulē palyka moz, bet, varbyut, ka i nimoz jūs nav.