Viens vīrs Jāņu rītā, no pieguļas uz mājām nākdams, saticis vilku pretim nākam, kas vedis dzīvu kazu sev līdz. Šis uzprasījis: «Vīrs, dod kazu, dalīsim uz pusēm!» Kā izteicis: «Dalīsim uz pusēm!», tā vilks palaidis kazu vaļā un pats aizskrējis uz mežu. Vīrs noķēris kazu, vedis uz mājām un to turējis vairāk gadu. Kaza katru gadu atnesusi pa pāris kazlēnu. Bet kā nācis pēc Jāņu dienas, tā arvienu vilks to vienu kazlēnu noņēmis. Vienreiz vīrs ņēmis un abus kazlēnus Jāņu vakaram nokāvis. Bet tad necik ilgi pēc Jāņu dienas vilks aiznesis arī pašu māti (lielo kazu). Mana tēva māte stāstīja, ka tas patiesīgi noticies, jo viņas māte vēl pati to vīru esot redzējusi. kas, abi ar vilku, turējuši kazu uz pusēm.