Sentēvu laikos, kad vilku bija vēl daudz, notika diezgan jocīgi un pat patiesīgi gadījumi. Tā ar šis, ko gribu stāstīt. Viens saimnieks rūmes knapuma dēļ ieslodzījis aitas par ziemu pirtī, bet katru reizi atradis rītos aitas slapjas un notrenkātas. Saimnieks pats un visa mājas saime brīnojās par to ļoti un nevarēja nekad pie skaidrības kļūt. Te iešaujas saimniekam reiz prātā naktī vaktēt. Saulītei norietot, viņš devās uz pirti, gribēdams pārliecināties, kā tas viss var notikt. Neilgi arī viņam jāgaida. Viņš pamana, ka viens vilks, iebāzis caur pirts lodziņu savu asti, sāk tik maltin malt un aizdzen visas aitas uz pirts durvim. Līdz aitas turp noskrien, dodas arī pats turp, domādams tur kādu iegūt. Bet. kas to deva? - aitas atkal uz lodziņa pusi. Saimnieks kādu brītiņu pirtī šo jakti noskatījies, sagrāba uz reiz vilka asti, un aptinis ap roku, domāja tādā vīzē, atsperdamies viens no vienas un otrs no otras puses, līdz rītam nogaidīt, bet par velti. Suņi, to troksni dzirdēdami, devās arī uz jakti. Te nu vilkam gan bija ātri ko gudrot. Izmisis par savu stāvokli un priekš acim. jau nāvi redzēdams, viņš saņēmis visus spēkus un ņipri saspēries tomēr izpestījies, saimniekam asti rokās atstādams.

Astes vietā nu stiepjas vilkam suņu bars pakaļ. Vēl nākošā vasarā redzējuši ļaudis, ka viens vilks ar strupu asti trakiski skrējis vienā skriešanā caur lopiem un aitām, it kā baidīdamies. no pašu brāļu izsmiekla: « Brāli, kāds tad tu izskaties!»

P i e z ī m e. Tādu teiku ir uzrakstījis arī H. Skujiņa Smiltenē un es tādu pašu esmu Raunā dzirdējis. P. Š.