Reiz vilks bija pēc gaļas iekārojies un devās uz aitu pulku, kas tika patlaban rudzu tīrumam līdzās ganīts. Par nelaimi bija viņu, rudzos ielienot, saimnieks, liels plecīgs tēviņš, pamanījis un devās pa viņa pēdām, kādu vecu vāģu strenģi pa rokai palķerdams, viņam pakaļ. Vilks bija jau otrā malā notecējis un uz vēdera nogulies prātoja, kura aita viņa zobiem labāki derētu. Tanī acumirklī bija ar saimnieks klāt. Vilks tanīs domās, ka kāds no pašu brāļiem arī atnācis uz tādu pašu medību, bunkā un sveņķē ar asti uz zemes, lai šis nenākot un troksni netaisot. Bet tūliņ arī jau gāzās krietns zvēliens vilkam par visu muguru, no paša pakauša līdz astes galam, un ausīs atskanēja liels liels bļāviens. Vilks no zemes augšā, caur lopiem cauri tā aizgāja, kā sveloša uguns, neko vairs ne redzēdams, ne dzirdēdams. Saimnieks daudz reiz, šo stāstīdams, pielika vēl smiedamies šos vārdus: «Tādas izbailes iztīrīja vilkam vairāk iekšas, nekā par vērdiņu no žīda pirktas cērmju zāles.»