Agrākos laikos, ka to vilku pulka bīš, pieguļnieks vienmēr gulēš pie zirgim pa nakti klā. Reiz lijis lielc lietus ar pērkonu un pieguļnieks ielīdis vecā izdegušā priedes dorē un gulēš no(st). Šis nu pa miegam jūt, ka pie deguna kau(t) kas slapš un mīksts kustas. Šis pa zibeni redz, ka vilks ar, no lietus bēgdams, iebāzis pakaļu dorē un kustina asti gar degunu. Nu, ko šis (pieguļnieks) vairāk, vilkam pie astes cie un uzkliedzis vē, Vilks nu izgrūdis lielu lielu grūdienu un no bailēm bīš uz vietas pagalam.