Vecos laikos Svētupē dzīvojuši daudz bebru. Reiz pie Pāles tiesas mājas viņi sadambējuši Svētupi. Tur krastmalā bijusi liela apse. Šie no rīta sākuši apsi krimst un līdz brokastu laikam arī nokrimtuši un pārgāzuši pāri upei. Zari gājuši upē līdz dibenam. Tad bebri ņēmuši vecu bebru ragavu vietā. Upmalā bijis vienam saimniekam siens salikts gubās. Aizveduši veco bebru līdz siena gubai, apgāzuši otrādi, starp kājām sakrāvuši sienu. Vilkuši tad šādu siena vezumu uz upi augšpus apses. Upē samestais siens saķēries apses zaros un sadambējis upi. Ap pusdienas laiku visa pļava bijusi ar ūdeni pilna. Minētā saimnieka siena gubiņas peldējušas lejup pa straumi. Kāds pālietis nu esot vēlāk veco bebru nošāvis. Tam mugura bijusi jēla.

P i e z ī m e. Tādu teiku esmu arī Raunā dzirdējis. Šāds mānis par bebriem ir pārnācis no Šveices marmotiem, kuīiem dažreiz uz muguras esot retas spalvas, kādēļ laudis izrunājuši, ka viņi tiekot pa zemes virsu vilkti. P. Š.