Pi vīna zemnīka beja suns, kurš beja ļūti gudris. Vīnu reizi zemnīks ar sovu sīvu nūguoja uz teirumu struoduot un taipat pajāmja ar sevim bārnu, kurš tepat teirumā aizmyga. Muotja nūlyka jū pi kryumim gulēt. un sunim teicja, lai jis sēd un sorgoj šū bārnu. Suns sēdēja pi aizmiguša bārna. Guoja nu zuoļes lels tuorps. kurais varēja īkūst bārnam. Suns īraudzēja itū tuorpu, saķēra jū ar zūbim un rozplēsja uz goboliņam. Asins guoja nu tuorpa un vīna lasiņa nūkryta uz bārna mutes. Atīt bārna tāvs, suns suoka reit un ar lelu prīcu maļt ar asti. Saimnīks īraudzēja uz bārna mutenes ašni un taipat sunim vysa mutja ar ašni. Jis padūmuoja, ka suns nūtrokuoja, pajāmja ciervi un nūsyta suņi. Tūlaik verās, ka bārns dzeivs un pi bārna guļ rozrauti tuorpa goboli. Tūreiz saimnīks vysu saprota, ka suns nabeja vaineigs, jis ratovuoja nu truop bārnu. Saimnīks ar saimnīci gauži aizrauduoja pi tuo nūsystuo suņa, bet vairuok jī nikod naredzēja taida suņa.