Toreiz es vē biju mazs puika un gāju Antužā cūkganos. Ka pavasarī jāja zirgus pirmo reizi pieguļā, ta vecais Antuža mīļais tēvs katrreiz sagrauzdēja vilka kaulus un kvēpināja zirgus. Viņam jau vienmēr bī vilku kauli ziņā un tie stāvēja uz rijas augšas. Zirgus pa nakti ielaida aplokā un šiem jau nevienc ar klā nedzīvāja. Toreiz bī tāda liela sirma ķēve un tai bī mazs kumelīc. Tā ap Jāņim nu reiz gadījās tā. Zirgi akal bī salaisti aplokā un ķēve ar kumelīnu ar bī līdza. Bet nu nācis vilks un gribēš kumelīnu noplēst. Bet zirgi sastāšies kurmīnā, ieņēmuši kumelīnu vidū un visim galvas kopā un pakaļas uz āru. Un kā vie vilks nāk tūlumā, tā tik zēvelē, cik nagi nes. Un tikmēr ar žēvelēši, kamēr nospēruši vilku. Rītīnā gāja zirgim pakaļā. Nu redz, zeme visapkārt izkārnīta un vilks guļ, asti atšāvis. Nu, un ka tādi ar vilka kaulim izkvēpināti zirgi bī, ta tie vis dau par vilku nebēdāja un ar kājām un zobim likās virsū, jo viņi jau vilka smaku pa lielu gabalu pazina.

P i e z ī m e. Teikas ziņas gluži nesaskan ar zooloģijas liecībām. Vilkiem uzbrūkot, zirgi gan ieņem kumeļus vidū, bet galvas griež pret vilkiem un aizstāvās ar zobiem un priekšas kājām, nevis ar pakaļas kājām. Sal. vēl l s. 82. pasaku. P. Š.