Senejūs laikūs, kod ļauds vēļ dzeivuoja mežā un jēdja vysaidus zvārus, tūlaik dzeivuoja vīns cylvāks, kuram vuords beja Odums. Pi ituo Oduma beja zyrgs, kurijis varēja skraidēt kai putyns un varēja najēds byut koč desmit dīnu. Vīnu reizi itys Odums izbraucja uz mežu pazavārtūs, kur var sagiut kaidu zvāru. Taišņi tymā dīnā beja pībraukuši nu cytys kēnestis daudz vysaidus okotņiku, kuri gribēja sagiut myusu ļaužus un nūvest uz sovu kēnesti. Odums īraudzēja svešus ļauds, gribēja nūglobuotīs, bet okotņiki beja vysi ar blisim, īraudzēja Odumu ar zyrgu, suoka šaut un dreiži sagiva Odumu un juo zyrgu. Tī uz vītys mežā okotņiki sasēja ar viervim Odumu un taipat sapyna juo zyrgam kuojis. Odums sasīts nu taipat juo zyrgs gulēja uz vītys najēduši treis dīnys. Uz caturtys dīnys okotņiki, pajimdami Odumu un taipat juo zirgu, nūvedja uz sovu kēnesti. Tymā kēnestī Odumu gaidēja nuovja. Odumu vīnu pati okotņiki sovā kēnestī sasītu atstuoja pi azara molys. Beja nakts, a zyrgu juo sapeitu palaidja uz pļavys ēst zuoli. Odums gulēja un dūmuoja pats sevī, ka jū dreiži nūkaus, bet jam nabeja žāļ sovys dzeivis, a beja. žāļ sova zyrga, kuru jis cīši mīļuoja un žāluoja. Odums gulādams sadūmuoja pasaukt sovu zyrgu un suoka svilpuot. Gudrais zyrgs īraudzēja bolsu sova saiminīka, koč ar sapeitym kuojom, daskrēja pi sova saiminīka un verās, kai saiminīks guļ sasīts. Odums rauduodams sovam zyrgam runoj: «Es zynu, ka tu, muns mīļais zirdzeņč, labi zyni ceļu uz sātu, lai moni bruoļi ar tevim vēl dzeivoj, a mani tja uz reita gaida nuovja.» Pasceidams itūs vuordus, Odums ar sovim zūbim rozgrauzja zyrgam tū viervi, ar kuru beja sapeitys zyrga kuojis. Kad zyrgs tyka vaļī nu viervis, jis palyka nu reizis prīceigs. Zyrgs dūmuoja, nūlaidis golvu, kū jam darēt ar sovu saiminīku. golu - golā satvēra zyrgs Odumu aiz tuos viervis ar zūbim un cik beja pi juo spāka, nūskrēja. Īraudzēja okotņiki, ka zyrgs nūskrēja un nūnesja zūbūs Odumu, jī ari nūskrēja ar sovim zyrgim pēc juo pakaļ, bet jūs zyrgi navarēja tai uotri skraidēt, kai Oduma zyrgs. Tai zyrgs ar sovu saiminīku skŗāja div dīnys un div naktis. Uz trešuos dīnys zyrgs ar sovu saiminīku Odumu beja sovā mīļā mežā, bet tai cīši pīkusa, ka daskreidams pi sovys sātys, palaidja pi durovu sovu saiminīku, pats nūkrita uz zemis un tī pat nūspruoga. Odums cīši mīļuoja un žāluoja sovu zyrgu, pēc tuo gauži rauduoja. Nu tuo laika Odums kotru godu tymā dīnā, kod juo zyrgs ratovuoja jū nu nuovis, sāduos uz tuos vītys, kur juo zyrgs pakryta un nūspruoga. Jis, kab vysi juo draugi un bārni dzierdeitu, rozstuosta par sovu mīļū zirdzeņi.