Vacūs laikūs vīnā lelā un tymsā mežā dzeivuoja div bruoļi: Odums un Andrivs. Jī beja jau vaci ar lelim buorzdim, bet poši beja taidi mozi, kal cylvāka nu rūkys piersts. Pi jūs beja sataiseita moza zemis ustobeņa. Jī ēdja ūgus un sēņus, zvārus jī nikaidus nagiustēja un taipat putnus. Jī zvārus un putnus skaitēja par sovim lelym draugim. Meža zvāri staiguoja pi Oduma un Andriva gostūs un taipat putny, kuri vysi varēja sarunuotīs ar itim ļaudim. Vīnu reizi vosorys laikā Odums nūguoja uz mežu pēc ūgu un sēņu, a sātā palyka vīns pats Andrivs, kurijis struoduoja vysaidus goldus un gultus, vuorēja ēdīni un mozguoja drābis, kuri koč pi jūs beja nu zvāru uodys, bet iī zvārus nasyta, a kuris pats nūspruoga nu tuo jī iaupēja uodu un taisēja sev drābis, bet gaļis jī nikaidys naēdja. Dēļ ēšonys staiguoja vys Odums, mekleidams pa mežu. Andrivs beja cylvāks cīši lobs, jū klausēja vysi zvāri un turēja jū par tīsnīku. Kod beja kaidys plēšonys nu putnu pusis, vai nu zvāru, jī vysod guoja pi Andriva un rozstuostēja jam vysu, kai un nu kuo suocuos pi jūs plēšona. Andrivs vysod zynuoja, kū ar taidim natikļim dareit. Vīnu reizi Oduma nabeja sātā, a Andrivs sēdēja uorā pi sovys ustabeņis un šyva sev capureiti. Verās: īt zaķis, raud un runoj Andrivam: «Dīveņ, munu mīļū, šūdiņ nūmyra muna mīļuo sīva.» - «Ak, kai žāļ!» runoj Andrivs. «Varbyut man atdūsi juos uodu dēļ kažuka.» - «Labi!» pascēja zakis. «Ej pajam, tī pi munys ustabeņis jei guļ.» A pats zakis gauži raud un klīdz, ka lopsa jū apēdja. «Ak tai!» pascēja Andrivs. «Ka jau tja mežā atskrēja lopsa, tagan jau dzeivis varbyut nivīnam nabyus.» Tikai Andrivs pascēja itūs vuordus, atskrīn vuoverītja un runoj uz Andrivu: «Ak, mīļais draudzeņč, šūdiņ lopsa apēdja munu veiru.» Andrivs pakratēja ar golvu un pascēja: «Žāļ man jiusus, bet kū es varu padarēt? Vajag vērtīs vysim un taipat pascēt vysim zvārim un putnym, ka ir mežā lopsa un var sataisēt lelu nalaimi. Ak, kab dreižuok nu meža atītu Odums!» Atīt ari Odums ar pīlaseitu maisu ūgu un sēņu. Andrivs rozstuostīja Odumam vysu nalaimi, kuru sataisēja atskrējušā lopsa. Odums ilgi dūmuoja un golu golā pascēja: «Pajēsim vakareņus un īsim gulātu. Reits gudruoks kai vokors.» Nakti nazkas pi durovu klaudzynoj, verās Odums ar Andrivu, ka nu jūs ustobeņis durovu zamaškas izleida golva ar divim acim. «Kas tī?» aizklīdzja Odums un ar gunis skaleņi spēra taišņi mutī lopsai. Bet lopsa īleida jūs ustobeņī un runoj: «Es mazynuoju, ka jius tja dzeivuojit, es nikod uz šanini najītu. Es gribu ar jiusim dzeivuot vīnu vīt, a ka jius nagribit, tod tiuleņ eitja nu ustobys uorā!» Jau rozplētja lopsa muti un gribēja jūs apēst. Odums ar Andrivu, nikuo vairuok napasceidami, izguoja nu sovys ustabeņis uorā un nūguoja tuoļuok uz mežu, tī jī sādās un dūmoj, kū jīm padarīt ar lopsu. Cik jī tī sēdēja, bet mīgs jīm nadevja vairuok sēdēt. Jī pascēja vīns ūtram: «Kū redzeisim sapynā, tū dareisim.» Abadivēji bruoļi aizmyga un gulēja, koleidz izlēcja sauleitja, jī puorzamyudja nu mīga. Andrivs vaicoj nu Oduma, kū jis redzēja sapynā. Odums runoj: «Vajag īt pīlaist sausus žogorus, padlikt pi durovu myusu ustabeņis un aizdegt. Ustabeņa myusu sadegs, bet taipat sadegs ar lopsa.» Kū jī sadīimuoja, tai padora: pīlasēja jī sausu žogoru, atnezja pi ustabeņis durovu, pīlyka un aizdedzja. Lopsa ap tū laiku mīreigi gulēja ustabeņī, puorzamyuda - verās: pylna ustabeņa dyumu. Jei cīši nūsabeida un kai skrēja uorā, tai taišņi gunī. Lopsa gon guni proskrēja, bet aizdadzynuoja asti, un nu bailis kai skrēja taišņi nu meža uorā, tī lopsu īraudzēja zemnīki, dreiži jū sagiva, nūpleisa nu juos uodu un pataisēja sev kažuku. Odums ar Andrivu otkon īguoja dzeivuotu savā ustabeņī un suoka dzeivuot mīreigi, kai dzeivuoja agruok. Vysi putni un zvēreņi beja cīši prīceigi, ka nav uz šuo pasauļa vairuok dēļ jūs taida našķeista gora.