Dzeivuoja dāds ar buobu. Pīdzyma buobai dāls. Dāls tys beja ļūti smuks. Dāds ar buuobu prīcuojas par tū laimi un aizvedja sovu dālu tuoli nu ļaužu acim, jo viņim beja baist, kab kas jū naatjemtu. Dāds iztaisīja mežā muoju un tur jī dzeivuoja. Kad dālam beja jau divpadsmit godu, jis suoka prasīt, lai tāvs jū aizvad pasavērt pilsātas. Mežā dzeivuodams, jis naredzēja nivīna bārna, tykai spēlēja ar zvērim un tys jam apnyka. Tāvs ilgi dūmuoja, vai vest sovu dālu uz pilsātu un kūpā ar buobu nūsprīdja aizvest. Buoba apkluoja ar lokotu vysu vaigu dālam, lai nivīns cylvāks nadaboj redzēt juos smukuo puikas, un aizvedja uz pilsātu. Pilsātā puikai palyka korsts un jis nūjēmja lokotu. Īdams pa īlu, jis satyka vīnu princesi, kurai puika uzreizes patyka Princese pasacīja sovim sulaiņim, lai jī nūzūg puiku un aizvad pi juos. Sulaiņi tyuleņ tū izpildīja. Dāds ar buobu suoka lyugt, lai atdūt jīm bārnu, bet nikas napaklausīja, un jī aizvedja puiku pi princeses. Princese pasadynuoja jū cītumā un teicja: «Tev juosēd te tik ilgi, cikom paliksi par jaunekli, un jo leidz tam laikam es smukuoka par tevi nadabuošu, tūlaik tu byusi muns, un jo dabuošu, tūlaik tevi atlaisšu!» Puika sādādams cītumā dūmuoja: «Vai, Dīviņ, es nikod nabyušu par veiru tai rogonai! Lobuok nūmieršu, nakai byušu! » Jam cīši viņa napatyka, jo jei beja jau vaca un ļūti nasmuka. Vyss vaigs juos beja ar vosoras raibumim. Suoka puika žāluot, ka pats vainīgs, ka nūjēmja lokotu, un beja tam tik skumīgi! «Kaut man byutu tik daudz spāka kai lauvai, tik daudz uotruma kai začīšam, tik daudz gudribas kai lopsai, un jo es varātu tik tuoļi redzēt kai ērglis, tad es nu byutu ticis vaļā nu šuo cītuma!» dūmuoja sevī bēdīgs puisīāns. Muojuos dāds ar buobu izstuostīja sovu nalaimi zvērim un suoka lyugt viņus paleidzēt. Vysi zvēri cīši mīļuoja sovu draugu puiku, un tuodēļ suoka sprīst, kai jam paleidzēt. Bet tei sprīšona ļūti tuoļi un ilgi guoja, cikom beidzūt viņi nūsprīdja tai: «Vajag aizsyutīt divi mušas pi puikas, lai jis pats dūd padūmu, kai lobuok iztaisīt!» Kai sadūmuoja, tai izdarīja. Mušas uotri aizskrēja, caur lūgu īleida cītumā un izstuostīja vysu puikai. Tūlaik jis juom teicja: «Lai lopsa aizdūd man sovu gudrību, lauva - spāku, ērglis - tuoļredzēšonu un začīts sovu uotrumu, tad es poats izgudruošu!» Mušas atskrējušas pi zvērim un izstuostīja, kuo puisāns grib. Dzieržūt tū, zvēri ar mīru aizdevja puikai, kū jis prasīja, bet tikai na uz ilgu laiku. Puika, dabuojis, gudrību, spāku, tuoļredzēšonu un uotrumu, uzreizes izlauzja lūgu un izleida uorā nu cītuma. Ar sovu tuoļredzību jis pīguoja pi kambara, kurā beja princese un ar sovu spāku nūžnaudzja viņu. Tad pajēmja zaltu un duorgū montu un ar zača uotrumu aizbāga uz mežu, kur kotram atdevja jūs pajēmtū gudrību, spāku, tuoļredzību un uotrumu un pats ar sovim vacuokim suoka dzeivuot boguoti un laimīgi, bet sovus draugus, zvērus un putnus, jis vēl vairuok suoka mīļuot.