Viens saimnieks braucis pa lielceļu ar ļoti brangu zirgu, simtu rubļu vērtībā. Braucot ieraudzījis lielu pulku odžu nārstā. Pulka vidū bijis zelta kronis, kas gaiši spīdējis kā saule. Viņš noceļ to kroni, ieliek ratos, laiž vaļā, brauc lielā braukšanā. Tas odžu pulks dzenas tam saimniekam ar to kroni pakaļ. Šis brauc vēl ātrāki. Odzes sāk skriet pakaļ spārnos. Saimnieks tikmēr brauc, kamēr tiek pie vienas mājas, izkāpj ārā un iesprūk iekšā. Odzes arī jau klāt un kā vadmalas baķis novēlušās zemē. Saimnieks nedrīkst laukā iet. Viņš lūdz Dievu, lai Dievs odzes nogriež nost. Bet viņas neiet nost bez kroņa. Beidzot saimnieks uzliek to kroni uz skala un izlaiž ārā pa logu. Kad kroni bija izlaidis, tad odzes atkal spārniem aizgājušas projām.