Vienā vietā vienreiz zils uguns bijis redzams. Pūķis tur savu naudu kaltējis. Daiet tas saimnieks, kam tā zeme pieder, skatīties, kas tā par zilu uguni. Bet nu uguns izput. Viņš nu gaida kādu mazu laiciņu, vai uguns atkal nerādīsies. Uguns nerādās, bet kāds melns parādās, kas uz viņu saka, lai nāk ap pusnakti, tad šis atkal kurinās to uguni. Tad aiziet. Kad saimnieks ap pusnakti nāk skatīties, kas tur būs, tad nav vairs tas melnais, bet nu ir odze ar sarkanu kroni. Viņš grib to kroni viņai noņemt, jo tad zināšot visu, kas esot pasaulē. Noņem arī to kroni. Bet nu saceļas no meža laukā citas odzes un skrien viņam spārnos pakaļ. Viņam bija balts zirgs. Zirgā uzkāpis viņš jājis projām, ko tik mācējis. Odzes viņam spārnos pakaļ. Ar savu balto zirgu dajājis pie savas mājas, ieiet mājā ar to kroni, kronis sabirst un paliek viņam par zelta naudu. Čūskas aizgājušas nu projām, netikušas iekšā.