Tēva tēvs reiz gājis uz muižu, bijusi karsta diena. Viņš iet lēnām pa ceļu un redz, ka kaut kas mirdz uz ceļa. Iet tuvāku un redz, ka uz ceļa izstiepusies sidraba čūska. Tikko ticis varbūt vēl desmit soļu attālumā, tā čūska pamodusies un kā zibens aizskrējusi pāri lielceļam; viņš gan gribējis ķert rungu un sist, bet neesot bijis pie rokas.

Esot bijušas šejienes puros baltas čūskas ar spārniem, kas kā bultas izskrējušas no zemes un lidinājušās pa gaisu. Ja cilvēks tām aizticis, tad viņas cilvēkam uzbrukušas un iedzēlušas. Viņas bijušas tik ģiftīgas, ka cilvēks tūlīt nomiris.