Divi vīri aizgāši peļņā, uz mežu malkas cirst un paņēmuši mazu puišeli līdz, kas šiem abim ēdienu vāra. Vīri cirtuši malku un puišelis vārīš ēdienu zem lielas egles. ēdienc jau bīš gandrīz gatavs, ka puišeļam aptrūcies malkas, un šis aizgāš pēc žagarim. Kad puišelis atnācis ar žagarim, ta piebikstīš uguni un sācis podu jaukt. Jaucis, jaucis un uzreiz pamanīš, ka putras podā ir čūska. Ko nu? Pusdienas laiks drīz vie bīš klā, veco ēdienu ārā liet nevar un jaunu ar nevar izvārīt līdz tam laikam. Ka abi malkas cirtēji nāks pusdienā un ja ēdienc nebūs gatavs, ta labi nebūs. Ko, puišelis ņēmis un čūsku izsviedis no poda ārā un vārīš tik putru tālāku. Ka malkas cirtēji atnākuši, ta puišelis šiem cēlis katlu priekšā, lai zekstē (strebj) tik iekšā. Malkas cirtēji sākuši strēbt un prasīši puišeļam, kāpē šis pats neēdot. Puišelis sacīš, ka šis jau vārot esot piestrēbies un šam nemaz ar negriboties ēst. Patiesībā puišeļam gan gribējies neganti ēst, bet viņam riebusies tā čūsku zupa un tāpē šis ar meloš un neēdis.

Ka malkas cirtēji bīši labi sastrēbušies, ta abi nosprieduši drusku nolikties uz auss. Bet kā šie apgūlušies, tā ar gulēši trīs dienas un nakis un ta tik cēlušies augšā. Ka šie abi uzcēlušies, ta šiem pa visām malīnām nākušas ārā tādas kā brauņas un zvīņas un ka tās bīš iznākušas, ta abi bīši neganti stipri palikuši.