Agrāk dzīvojis tāds cilvēks, kas varējis no meža atšaukt čūskas. Čūskas sanākušas, bet kost nekodušas un mierīgi atkal pēc pavēles devušās uz mežu. Vienās viesībās viesi gribējuši zināt, cik daudz čūsku dzīvojot tai mežiņā, kas turpat audzis pie mājas. Čūsku saucējs bijis ar mieru sasaukt čūskas, pa ņēmis kādu soliņu, aptaisījis ap to dārzu un sācis saukt. Čūskas rindā vien cita pakaļ citai gājušas uz māju no mežiņa. Tikušas pie dārziņa, tās nolikušas galvas pie zemes un palikušas mierīgi guļot. Visas jau bijušas sanākušas un čūsku saucējs gribējis dot pavēli, lai dodas čūskas atpakaļ uz mežu, bet te parādījies čūsku ķēniņš. Neviens nebija domājis, ka tik mazā mežiņā varētu dzīvot arī pats čūsku ķēniņš. Čūsku saucējs nu redzējis, ka nāve neizbēgama. Viņš tikai paguvis uzsaukt apkārt stāvošiem cilvēkiem ardievas, kad arī čūsku ķēniņš iepīkstējies un visas čūskas metušās saucējam virsū un to apēdušas. Tad čūskas pamazām devušās atkal atpakaļ uz mežu.