Dzeivuoja kēninš ar sīvu. Jīm pīdzyma meita, un tyk skaista, ka i apraksteit jū nivīns navar. Vacuoki beja prīcīgi un nazynuoja, kaidu vuordu jei īdūt. Nūdūmuoja aizsyutīt uz lela ceļa sovu kolpu, lai tys kaidu sīvīti sateik, pavaicuoja, kai jū sauc. Kaids vuord , hyus pirmai sīvītai, taidu dūs arī meitai. Nu labi, kolps aizguoja uz lela ceļa. Stuov jis vīnu dīnu, ūtru naīt nivīna sīvītja. Jau kolps sadusmuojas un gribēja īt prūjom. Veras: īt vaca vecinītc. Kolps pazasmejas un vaicoj: «Soki, vacmamiņ a, ka tevi sauc? » Vecinīte atbildēja: «Mani sauc Putraini.» Kolps vēl vairuok suoka smīt un aizguoja pilī. Nuok pi ķēniņa un stuosta: «Fs stuovēju divas dīnas, naredzēju nivīnu sīvīti, stuovēju trešū un īraudzēju vacu buobu. Vaicuoju, kai jū sauc, jei atbildēja, ka jū sauc Putraini.» Kēninš pazasmējās un tūmar deva vuordu sovai meitai Putraiņa. Meita vys aug, un tyk skaista, ka tāvs jau gribēja jai meklēt veiru. Bet tovu nalaimi - suocās karš. Ķēninš aizguoja karā un pēc neilga laika beja nūsysts. Kēninīta nūmyra, a meita -- Putraiņa beja pajemta pļenā. Svešs kēninš beja vacs un grybēja precēt Putraiņi, bet meiteņa nabeja ar mīru. Tod kēninš nūsadynuoja jū cītumā. Jei tī sjād un raud. Atnuoca vaca vecinīte cītumā un atnesja jai yudini. Meiteņa suoka jū lyugt, lai jei pajam jū pi sevis. Vecinīte pascēja nazkaidus vuordus un kēninīte palyka por griču ozboru. Vocinīte nūlyka kabatā un izguoja uorā. Guoja jei guoja - atguoja uz tuo ceļa, kur kolps vaicuoja vuordu, pajāmja ozboru un nūglobuoja zemī. Pēc nazkaidu laiku nu tuo ozbora izauga daudz daudz griča, ļaudis suoka jū vuorīt un ēst. Nu tuo laika arī tagad leluoka daļa vuorej griča putru un pīmin skaistū kēninīti.