Vecos laikos mūsu pusē neviena kartupa nebīš, bet kartupus licis vienc lielckungs no svešas malas atvest. Nu lielckungs ar sev iestādīš pirmos kartupus un ka karpeļi noziedēši un šiem jau sametušās bumbaļas, ta lielckungs licis salasīt bumbaļas, jo viņč jau domāš. ka tie ir tie karpeļi un licis nu šos vārīt un cept un visādīgus gardumus klā un ta provēš ēst. Bet bumbalas ne pašam vellam nederēš un nevienc šās nevarēš ne mutē ņemt. Lielckungs pārskaities un licis visu karpeļu tīrumu nodedzināt. Ka nu tīrums bīš nodedzināts, ta pats gāš skatīties un nejauši uzkāpis vienam karpeļam virsū. Karpelis bīš no karstuma izcepis un traki jauki smaržoš. Lielckungs paņēmis karpeli un iebāzis mutē. Nu šis uzreizi ticis skaidrībā, kas ir ēdams, kas nav, un no tās reizas visi sākuši karpelus stādīt.

P i e z ī m e. Tas ir pazīstamais stāsts, kā pirmie kartupeļi audzināti Eiropā. P. Š.