Osis ir akls un klibs vīrs. Pavasarī, kad visi citi koki jau zaļo un priecājas, viņš vēl stāv savā ziemas kažokā savilcies, it kā vēl sniegs būtu uz laukiem. Vēlāku, kad viņš jau ir pamanījis pavasara dzīvību, upīšu burbuļošanu, vēju žūžošanu. kukainīšu dūkšanu, viņš sāk arī kustēties un prasa liepai un bērzam kaimiņos: «Mīļie kaimiņi, ko gan nozīmē tā priecāšanās un dziedāšana?» Kad nu viņš dabū zināt, ka jau pavasaris ir atnācis, tad arī viņš steigšus izstiepj savas lapas. Rudenī osis ir atkal pirmais, kas sāk baidīties no aukstākajiem rudens vējiem. Viņš pasteidzas atkal pirmais nomest savas lapas un ievelkas savā kailajā mizā, kā gliemezis savā vākā. Sava akluma dēļ osis nedabū priecāties ne par agro pavasari, ne arī par skaisto rudeni.

P i e z ī m e. Šī teika ir gan arī jau pasakās pieminēta (skat. I s. 412. nr.), bet ar Lercha-Puškaiša izpušķojumu, neminot šo jau daudz agrāki uzrakstīto Kola variantu. Arī Kols ir še pielicis savu poēziju, kas tulkojot bija jāatmet. P. Š.