Viens puisis bija dzirdējis, ka Jāņu naktī, pašā pusnaktī papardes ziedot. Gājis lūkot, vai tas taisnība, jā: pašā Jāņu pusnaktī visas ceru papardes ziedējušas tādiem ziediem, kā uguns dzirksteles. Puisis piegrābis pilnu sauju spožo ziedu un gājis uz māju. Bet ceļā viņu apstājuši dažādi zvēri, arī čūskas: lai atdodot tos ziedus! Puisis nelicies ne zinot - iet tikai. Te bijis jāiet muižai cauri (un viņam licies, ka saule jau brokasta laikā) - kungs pretim: «Kur tu biji? Atdod to, kas tev saujā!» Atdevis, muļķis. Tikko atdevis, tā nezin, kur saule palikusi, kur ne -- tumša nakts bijusi, tumša palikusi. Ziedu atņēmējs nebijis vis muižas kungs, bet velns.

P i e z ī m e. F. Fišers Krūtē uzrakstījis teiku (LP, VII, I, 1277, 7), kur puisis gan atradis papardes ziedu, bet atkal to pazaudējis. P. Š.