Jāņu naktī paparde zied ap pašu pusnakti sudraba ziediem. Kas to ziedu iemanto, tas visu zin, visu paredz; pat caur aizslēgtām durvim tāds ietiek un var par neredzamu apkārt staigāt. Bet papardes zieds jāiekaļ krustiņā un jāglabā cieši jo cieši, citādi nelabais to nozog. Kas Jāņu naktī papardes ziedu meklē, tam jābūt vareni drošam: tur rādoties visādi nezvēri, spoki, ķērni; tomēr nevajaga bīties, tad nekas nekaiš; ja sabīstas, tad zvēri nolietā.

Reiz gans Jāņu vakarā pazaudējis govi. Saimnieks nejauki bāries un aiztriecis naktī ganu, lai meklē, kamēr atron. Bet meklējot ganam vīzē iekritis papardes zieds. Šis to nezinājis; tikai brīnojies, ka tik piepēži visas lietas viņam zināmas: gan zinājis to, ka govs patlaban&127; pati pārgājusi, gan, ka citi mājās mielojas, gan arī, ka saimnieks pukojies: «Gatavs nelietis! Govs mājā - nu viņš vēl novazājas meklēdams!» Bet pašā tai brīdī piestājies smalks kungs spožiem zābakiem un plijies un plijies, lai mainot vīzes ar viņa zābakiem. Labi, mainījis arī. Un, skat, līdz nu spožos zābakus apvilcis, nezinājis ne rīta, ne vakara vairs; lielām mokām tikko vēl mājas atradis.