Dzeivuoja vīns divpadsmit .godu vacs puisāns un jam nazkod stuostēja vactāvs par svāta Juoņa dīnas papardīti. Tam puisānam ļūti gribējuos dabuot papardītes zīdeņu, un jis ļūti prīcīgi gaidēja svāta Juoņa nakti. Kad atguoja svāta Juoņa nakts, tys puisāns apsagērbēs jaunu kraklu, pajēmja vērdiņu un nūguoja meklēt papardītes zīdiņu. Jis guoja, guoja - daguoja pi tuos papardītes zīdiņa, nūruovja jū un cīši samīdzja šovā rūkā. Koč, šitei pukīte beja korsta kai guns, bet tys puisāns turēja jū stypri pierstūs. Tai jis guoja pa ceļu un ejūt dūmuoja: «Kab man byutu pils, tūlaik byutu lobi !" Tajā acumierklī jis atrodās nazkaidā lelā pilī; kur beja daudz kolpu un kolpyuņu. Tod kolpi apģērbja jū zalta apģērbā un atnesja jam vysaldus gordus ēdīņus un dzērīnus. Jis dzeivuoja cīši lobi, bet nabeja tūmār prīcīgs. Jis vys dūmuoja par tāvu, muoti, par bruoļim, muosom un jam gribējuos aizbraukt uz muojom. Tyuleņ atbraucja zalta roti ar divi zyrgim un tai jis nūbraucja uz muojom. Dabraucis pi muojas jis īraudzēja sovu mozuokū bruoli stuovūt pi durovom. Jis izkuopja nu rotim daguoja pi bruoļa un vaicuoja: «Kur irtovs tāvs, muote, bruoļi muosas?" Bruolis soka: «Tāvs jau tovs tāvs nūmiris, bet muote guļ slima uz nuoves gultas.» Jis daguoja pi muotes, kas gulēja gultā, un ļūti rauduoja.Padzeivojis kaidu laiku jis nūbraucja otkon uz sovu skaistū pili. Pēc divi godim jis vēļ nūbraucja uz sovu dzimtini, izkuopja nu rotim, daguoja pi durovom un veras: durovas aizslāgtas un nava nivīna cylvāka. «Kū tu dāls, tī meklej? » Puisāns atbild:«Atguoju pasavērt sovu tāvu un muoti." Vecīt's soka: « Jī vysi nūmira nu boda." Puisāns padūmuoja breidi un «Muna laime nava eista laime.»

P i e z ī m e. Mākonis uzrakstījis teiku(«Balss» , 1893. g nr. 31, LP, VII, 1, 1276, 5), kur jauneklis laimīgi atradis papardes ziedu. «P alicis ļoti laimīgs cilvēks: visur vinnējis un beigās palicis bagāts.»