Upes malā redzams resns, resns vītola celms. Par viņu tiek stāstīta šāda teika. Vītols reiz bijis ļoti kupls un stalts, bet tur, pie šī vītola, piemituši daudz ļauni gari un spoki. Ķatru nakti divpadsmitos tur parādījušās sievietes baltās drēbēs un rāvušas katru gaŗāmgājēju upē. Šejienes ļaudis dzīvojuši vienās bailēs un nezinājuši, kā no šī ļaunuma atsvabināties. Te, kā par laimi, gadījies kāds pareģis, kas devis padomu, nocirst stalto vītolu, tad arī visi ļaunie gari pazudīšot. Vītols arī ticis nocirsts, un patiesi, ļaunie gari vairs nerādījušies.